Pandēmijas laika ceļošana vai rīcības loģika? Jeb kad būs pirmais čarterreiss?

Valdība ir devusi atļauju no 17. marta atsākt lidojumus uz trešajām pasaules valstīm. Apsveicams lēmums, bet, iespējams, mazliet par vēlu.

Tūrisma nozares šīs nedēļas “lielā tēma” ir bijis valdības vilcinātais un samocītais lēmums par lidojumu atļaušanu uz trešajām valstīm. Lai gan lēmums pats par sevi ir loģisks un zinātniski pamatots, sekojošā viedokļu vētra rada pamatotu jautājumu, vai izprotam, par ko ir stāsts?


Līdz 17.martam Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kura ir aizliegusi tiešos gaisa pārvadājumus uz trešajām valstīm (tām, kuras nav Eiropas Savienībā, Eiropas Ekonomiskajā Zonā un Lielbritānija). Laikā, kad ceļošana nav ieteicama, pastāvot sarežģītai epidemioloģiskajai situācijai, pasažieru pārvadājumu plūsma tomēr saglabājas – tie ir darījumu braucieni, tie ir Latvijas iedzīvotāju braucieni uz mājām vai pie savām ģimenēm un vēl citi iemesli, kāpēc mēs pārvietojamies.


Pēdējo 30 gadu laikā esam pieraduši un iemācījušies organizēt savu dzīvi, nereti dzīvojot, strādājot, mācoties dažādās valstīs. Līdz ar to, lidojumu aizliegšana uz trešajām valstīm visu šo gadu ir radījusi papildus slogu gan tiem, kam pārvietoties ir nepieciešams, gan mūsu pašu robežkontrolei un epidemiologiem, jo nav liels noslēpums, ka sauszemes robežas kontrole ir daudz neparocīgāka kā efektīva, sistemātiska un vadāma kontrole Rīgas lidostā.


Stāsta otra puse ir ekonomika – ja līdz pandēmijas sākumam Latvija ir bijusi vadošā no Baltijas valstīm kādā jomā, tad tā noteikti ir bijusi aviācija un gaisa pārvadājumi uz/no Baltijas reģionu. Šāds lidojumu aizliegums ilgā laika periodā ir veicinājis kaimiņvalstu lidostu pozīciju stiprināšanu. Tiem, kas strādā biznesā ir skaidrs, ko nozīmē “zaudēt klientu, ja konkurents izrādās stiprāks”. Cerams, ka situācija ir ja ne atrisināta, tad kaut vismaz saglābta, tiesa gan, ļoti novēloti. Pasažieru kontrole Rīgas lidostā ir efektīvākais veids, kā nodrošināt drošu pārvietošanos.


Te arī kāda nianse, kas vistiešākajā veidā skar tūrisma nozari – tie ir čarterlidojumi uz Ēģiptes kūrortiem. Tā kā Ēģipte kvalificējas kā trešā valsts, tad likumsakarīgi tieši čarterreisi nav bijuši atļauti no Rīgas lidostas. Un te iepriekš minētais ekonomikas jautājums kļūst “interesantāks”. Lietuvā un Igaunijā, nepastāvot šādam aizliegumam lidojumi ir atļauti. Saskaņā ar kopējo Eiropas Savienības pozīciju dalībvalstu robežas nevar tikt slēgtas. Šie divi priekšnoteikumi ir radījuši situāciju, kad kaimiņvalstu tūrisma operatori organizē reisus uz Ēģiptes kūrortiem, kuros – ak, kāds pārsteigums, liela daļa pasažieru un no Latvijas.


Var kritizēt un dažādi izteikties par tūrisma nozares uzņēmumu darbu, bet brīva tirgus apstākļos pieprasījums diktē piedāvājumu. Ja Latvijas iedzīvotājs, kuram skandē, ka ceļošana nav vēlama, to tomēr vēlas darīt – ir saprotams, ka Latvijas tūrisma aģenta atteikuma gadījumā ceļojums šā vai tā tiks nopirkts kaimņvalstīs un Viļņas vai Tallinas lidostas ir salīdzinoši ērtā un ātrā braucienā ar automašīnu. Pāri robežai, kura līdz ar Latvijas dalību Šengenas zonā nav dzeloņdrāšu žogu apjosta un kontrolēta ikvienā robežpārejas punktā. Kamēr reisi no kaimiņvalstu lidostām notiek, Latvijas tūrisma nozares uzņēmumi piespiedu kārtā piedāvā to, ko var, lai nodrošinātu savu uzņēmumu pastāvēšanu, vienlaikus, sildot kaimiņvalstu ekonomikas.


Lielākais vairums Latvijas tūrisma nozares uzņēmēju, nozarē strādājošie ir spriestspējīgi sabiedrības locekļi, ko apliecina to spēja radīt uzņēmumus, kuri veido daļu no Latvijas ekonomikas. Šo pašu uzņēmēju spriestpēja tiek apšaubīta, piedāvājot vienu vienīgu risinājumu – aicinājumu neceļot. Pamatoti rodas jautājums, vai valdības izpratne par ekonomiku, patērētāju uzvedību un visam pāri cilvēka dabu ir sveša? Pandēmijas gads, ierobežojumi un situācija, kādā atrodamies, nav mainījusi un ietekmējusi cilvēku vēlmi ceļot. Vēlme ceļot, pat pie esošajiem nosacījumiem, kas paredz pašizolācijas ievērošanu, atgriežoties no ceļojuma ir skaidra un saprotama.


Nevaram ignorēt faktu, ka daudzi tūrisma galamērķi, tajā skaitā Ēģipte, ir izstrādājuši ļoti nopietnus drošības protokolus, veicinot drošas ceļošanas atsākšanos. Nav pareizi, ka mēs, kas nedēļām un mēnešiem nevaram vienoties par saviem protokoliem apšaubām citu valstu paveiktu, paredzot jaunu kārtību un veidu kā ceļot droši. Ikviens no mums vēlas pandēmijas beigas, tomēr saprotam, ka tās nepienāks ne šodien, ne rīt. Tāpēc vienīgais risinājums ir pieņemt šo realitāte, kas citkārt paredz jaunu kārtību, kā organizējam savu ikdienu, dzīvi un atpūtu.


Šobrīd, kad gadu esam dzīvojuši trauksmē un neziņā, atpūta un iespēja atslēgties var ari izrādīties daudz efektīvāks līdzekli, vairojot gan sabiedrības noskaņojumu, gan to, kā jūtamies. Nepārprotiet, neesmu pret ierobežojumu atcelšanu, bet gan loģiku lēmumos, saprotamiem spēles noteikumiem un adekvātu rīcību, kuru nosaka gan epidemioloģiskā, gan ekonomiskā situācija.


Autors: Ēriks Lingebērziņš -

Latvijas Tūrisma aģentu un tūrisma operatoru asociācijas (ALTA) valdes loceklis